2022. gada 25. nov.
A- A A+
Viegli lasīt

Atskats uz Mākslas un amatniecības forumu Mēru muižā

20.augustā Smiltenes novada Mēru muižā norisinājās mākslas un amatniecības forums. Pasākuma laikā tika apspriesti mākslas un amatniecības nozarei būtiski jautājumi, kā arī Mēru muižas attīstība.

Foruma galvenie mērķi bija izprast nozares problēmas, sapulcināt nozares ekspertus, izteikt viedokli par aktualizētajiem jautājumiem, dalīties pozitīvajā pieredzē profesionāļus, apkopot un analizēt iegūto informāciju un izstrādāt rīcības plānu nozares attīstībai.

Pasākumā tika apspriesti dažādi jautājumi, kas ir būtiski nozares.

Forumā kā eksperti piedalījās: Latvijas Nacionālā kultūras centra pārstāve Linda Rubena, Lauku atbalsta dienesta pārstāve Baiba Kiršblate, Mākslas akadēmijas pārstāve, Dr. art. Inese Sirica, Tautas mākslas savienības pārstāve Dace Jurka, Valkas mākslas skolas pārstāve Sniedze Ragže, Valmieras kultūras un mākslas fonda valdes locekle Karlīne Cercina, Smiltenes novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece kultūras un sociālajos jautājumos, Latvijas mākslinieku savienības pārstāve Astrīda Harju, Doktora studiju programmas direktors, profesors, mākslas vēsturnieks, LMA doktora programmas vadītājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Dr.habil.art. Ojārs Spārītis, Nacionālās arhitektūras padomes sastāva locekle, Būvvaldes vadītājas vietniece Cēsu novada pašvaldībā Irēna Suipe, Kuldīgas novada domes galvenais eksperts darbam ar sabiedrību un valsts institūcijām, inovāciju un tūrisma projektu vadītājs Artis Gustovskis.

Pasākuma moderators bija Ansis Bogustovs, kurš ir Biznesa augstskolas “Turība” lektors, Rīga TV24 programmas “Top5” un “Globuss” producents/ vadītājs un, kuram lieliski sanāca iedrošināt cilvēkus uz domu apmaiņu un iesaistījās arī sarunās ar viesiem.

           

Linki uz foruma laikā filmētajiem video ar ekspertiem:

Ar kādiem šķēršļiem sastopas amatnieki (Baiba Ķiršblate)

Kā veicināt amatniecības attīstību laukos (Linda Rubena)

Kā jūtas mākslinieki laukos – aktuālās problēmas (Sniedze Ragže)

Kā veicināt mākslas attīstību laukos (Inese Sirica)

Mākslas pieejamība laukos (Karlīne Cercina)

Mākslas pieejamība laukos 2 (Astrīda Harju)

Cik svarīga ir kvalitāte  (Dace Jurka)                

Kultūras mantojums un Mēru muiža (Ojārs Spārītis)

Kultūras mantojums un Mēru muiža 2 (Irēna Suipe)

Kultūras mantojums un Mēru muiža 3 (Artis Gustovskis)

Ansis Bogustovs par muižu

Informāciju sagatavoja:

Liene Strazdiņa

TLMS “Smiltene” vadītāja

 

Mākslas un amatniecības forumā eksperti izceļ pašvaldības nozīmīgumu

Vienlaikus ar mākslas un amatniecības izstādes „Latvijas ūdeņi laika plūdumā” atklāšanu Smiltenes novada muzejā Mēru muižā aizvadīts pirmais mākslas un amatniecības forums, kurā jomas eksperti un profesionāļi kopā ar pasākuma dalībniekiem centās noskaidrot amatniecības attīstībai reģionos nepieciešamos nosacījumus un meklēja risinājumus, kā veicināt amatnieku un mākslinieku radošo sadarbību.

Forumā notika divos saturiskajos blokos – „Mākslas un amatniecības attīstība” un „Kultūras mantojums un Mēru muižas nākotne”. Eksperti strādāja darba grupās, izgaismojot šā brīža problēmas un nonākot pie būtiskiem secinājumiem. Mākslai un amatniecībai vispirms ir jābūt pieejamai, lai tās viena otru varētu papildināt un attīstīt. Tikpat svarīga ir mijiedarbība starp amatniekiem un māksliniekiem, kā tas notiek daudzviet citur Eiropā. Ekspertu komentāri bija vērsti vienā virzienā un tie viens otru papildināja. Turpretim attiecībā uz Mēru muižas, kurā atrodas Smiltenes novada muzejs, nākotni viedokļos jaušama dažādība.

Uz Smiltenes novada pašvaldības, Smiltenes novada Kultūras un tūrisma pārvaldes, TLMS „Smiltene”, biedrības „Sabiedrība un attīstība” rīkotajā forumā piedalījās ne tikai eksperti, bet arī tekstilu pārstāvošie amatnieki. Lielākoties tie bija cilvēki, kuri lielākā vai mazākā mērā ir saistīti ar lietišķās mākslas studijām. 

Pārmantojamība ir pamats amatniecībai un mākslai

Foruma pirmajā blokā „Mākslas un amatniecības attīstība” darbojās septiņi eksperti.

Smiltenes novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece kultūras un sociālajos jautājumos, Latvijas mākslinieku savienības pārstāve Astrīda Harju uzskata, ka māksla un amatniecība ir nepārtraukta mijiedarbība. Viņasprāt, svarīgi apvienoties, lai vecinātu spēkus un saglabātu kultūrmantojumu. Taču, cik tālu var apvienot spēkus? „Mēs nekad nedrīkstam pazaudēt savu identitāti. Un arī mazā Ape apvienojoties, nevis pievienojies kopā ar Raunu, esam lielais Smiltenes novads. Mēs ļoti sargājam to, lai nepazaudētu savu identitāti, jo esam Igaunijas pierobeža. Mums ir savs rokraksts, tāpat kā Raunai un Smiltenei, to nedrīkst pazaudēt. Bet to, ka mēs varam ienest vēsmas no katras vietas un kopā radīt kaut ko jaunu, tur jau ir tas sāls,”

saka A. Harju.

Pats būtiskākais esot nodot prasmes tālāk, jo, ko dod izkalts zobens, kuru vairs neviens šodien neprot izkalt. Pārmantojamība ir pamats gan amatniecībai, gan mākslai. „Uz tā pamata mēs būvējam šodienas vajadzībām nepieciešamo. Kopienai ir jāizaug līdz tam, jo vieni atspoguļo šodienu, citi redz nākotni. Uz jautājumu, vai māksla var būt laukos, atbilde ir pavisam vienkārša – provinciālisms nav teritoriāls jēdziens,” akcentē Smiltenes novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece kultūras un sociālajos jautājumos

 

Amatniecību un mākslu nevajag strikti nodalīt, tām ir jādraudzējas

Latvijas Nacionālā kultūras centra pārstāve Linda Rubena uzsver, ka Latvijā vispirms ir jāsadraudzējas mākslai ar amatniecību. Līdzīgi kā citi forumā uzaicinātie eksperti jau norādīja, šīs abas jomas citviet Eiropā netiek tik strikti dalītas kā pie mums.

„Vienā dienā neatrisināsim problēmas, bet varam sākt šodien domāt, kas pietrūkst, kā virzīties tālāk uz tādu sabiedrību, vidi vai norisēm, kas būtu labas mums kā iedzīvotājiem laukos un pilsētā, kā arī tiem, kas strādā amatniecībā, lietišķajā mākslā vai mākslā. Joprojām Latvijā māksla un amatniecība tiek dalīta, lai gan tā ir cieši saistīta. Kārtīgam amatniekam ir jābūt arī māksliniekam vai dizainerim, lai viņš spētu pārliecināt, ka radītais produkts ir labs un vajadzīgs. Tāpēc gribu aicināt uz kvalitāti savos darbos, visās izpausmēs šī darba radīšanā. Par to vairāk būtu jādomā amatniekiem,” komentāru sniedz L. Rubena.

Valmieras kultūras un mākslas fonda valdes locekle Karlīne Cercina vairāk kā desmit gadus vadīja Galeriju „Laipa”, organizējot mākslas norises Valmierā. Patlaban Galerija ir nopauzēta, K. Cercina darbojas mārketinga jomā, bet brīvajā laikā gūst zināšanas ar pasaules elpu, lai atkal atgrieztos Valmierā.

„Mākslai un amatniecībai vispirms abām ir jābūt pieejamām, lai viņas varētu viena otru attīstīt vai papildināt. Valmierā vienmēr esam cīnījušies, lai būtu gan profesionālā māksla, gan amatiermāksla. Tāpat jābūt jebkurā citā vietā – šīm abām lietām jābūt pieejamām.  Katrai ir savas problēmas, māksliniekiem pārmet pārlieku lielo pieķeršanos mārketingam, sevis popularizēšanu un noiešanu no mākslas ceļa, savukārt amatniekam kaut kādos brīžos neprofesionalitāti. Bet jebkura lieta, kas izpildīta kvalitatīvi, būs augstākā vērtē nekā universitātes diploms.

Situācija ar mākslas galerijām valstī kopumā šobrīd ir diezgan bēdīga. „Mācoties Ekonomikas un kultūras augstskolā man bija izcila pieredze pabeigt kursu izstāžu un galeriju organizēšana. Ļoti laba iniciatīva augstskolas līmenī šādu priekšmetu ietvert programmā, jo nevienam no maniem kursa biedriem nebija izpratne, kā vispār galerija funkcionē, dzīvo, pelna, kāds ir to režīms. Protams, Valmieras galerija „Laipa” nebija izcilākais piemērs augstās mākslas organizācijai, jo mums bija arī veikals ar amatnieku darinājumiem, kas izcēlās ar interesantu dizainu un labu kvalitāti. Tomēr tas ir piemērs, ka ārpus Rīgas šādi var funkcionēt profesionālās mākslas privātā iestāde. Jāatzīst, ka Latvija ir mazi lauki mākslas kontekstā. Bet mums ir šūpulī ielikts radošums. Ja spēsim sadarboties savā starpā, būsim vinnētāji, jo tā amatniecība, kas iedota no mūsu senčiem, mēs varam ar to lepoties. Tikai atceramies par latiņu, kvalitāti un ražīgumu,” teic K. Cercina.

 

Jābūt kvalitātei un stāstam

Foruma moderators Ansis Bogustovs uzdeva jautājumu: „Vai amatniekiem ir ambīcija vērt vaļā Latvijas Mākslas akadēmijas durvis?”. Atbilde ir jā! „Viņi jau to dara kopš akadēmijas dibināšanas. Visi, kas studē Mākslas akadēmijā, kaut kādā mērā ir amatnieki un bez amata mākslu nevar radīt. Amats, sirds darbs, doma – tā rodas māksla. Jābeidz nošķirt amatniecību un mākslu, tas visu laiku ir bijis sakombinēts. Bieži atnāk cilvēks ar zelta rokām un viņa sākotnējā pozicionēšana kā amatniekam ir novedusi līdz akadēmijas diploma grādiem, pat doktorantūrai. Bez amata nevar radīt ar vēstījumu piesātinātu domu. Augstvērtīgu amatniecības darbu novērtēs gan cilvēks ar doktora grādu, gan bez tā. Kvalitāte runā pati par sevi. Piemēram, pirms dažām dienām Liepājā nopirku dzintara auskarus un rokassprādzi, tā ir augstvērtīga māksla un labas atmiņas no šīs vasaras,” stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas vadītāja, asociētā profesore Inese Sirica.

Meistariem ir jādomā gan par darba kvalitāti, gan stāstu. „Patīkami redzēt, ka Liepājā ir studija, kas joprojām apstrādā dzintaru, tas ir stāsts par konkrētu reģionu. Bet man ir žēl, ka šo meistaru paliek aizvien mazāk un stāsts var izpielnēt. Vēl viens lielisks piemērs no Mākslas akadēmijas, tās pētniekiem un māksliniekiem ir ļoti liela cieņa pret amatniekiem. Jūnija sākumā divas tekstila mākslinieces, profesores aizveda Vidzemes amatnieces uz Milānas dizaina mesi, kur notika paraugdemonstrējumi adīšanā. Projekts saucās „Gribi glābt pasauli, salāpi savu zeķi”. Rietumeiropā reti kurš vairs zina prasmi lāpīt. Latvieši palikuši kā tādi pēdējie mohikāņi, kas šo pieticīgo stāstu paceļ uz pjedestāla, parāda, ka tā ir vērtība prast saglabāt, pārstrādāt un nevairot atkritumus, kas tiek radīti rūpnieciskā ražošanā. Cilvēki no dažādām pasaules valstīm bija patīkami pārsteigti, ka kaut kas tāds vēl notiek Latvijā –  amatniece sēž un ada, ka prot to izdarīt ar rokām. Tā ir zelta prasme. Prasme radoši risināt problēmas,” ar savu stāstu iedvesmo profesore I. Sirica.

Lai veicinātu mākslas attīstību laukos, ļoti būtisks ir emocionāls vietējo iedzīvotāju atbalsts dažādām jaunām, ar amatniecību saistītām iniciatīvām. „Ļoti bieži lauku vidē iedzīvotāji ar mākslu saprot tikai glezniecību. Bet īstenībā būtu vēlams paplašināt domu, kas ir vizuālās mākslas dizains un audiovizuālā māksla. Pietrūkst zināšanu, kas tad īsti ir māksla. Būtu vēlams lauku iedzīvotājus izglītot arī par to, kas ir profesionālā māksla. Kā viena ideja –  ceļojošās izstādes pa Latvijas novadiem ar labu, augstvērtīgu mākslu, lai iepazīstinātu skatītājus un skaidrotu, kas tad tas īsti ir. Tā būtu iespēja veidot sadarbību ar profesionālajiem māksliniekiem. Bet rodas jautājums, kas būs tas, kurš organizēs šo mākslu atvešanu uz novadiem, pagastiem un mazapdzīvotām teritorijām. Iztrūkst šāda veida speciālists Latvijā. Iespējams, tas varētu būt cilvēks, kas raksta projektu un sadarbosies ar pašvaldībām. Ļoti iespējams, ka pašvaldībām ir resursi, lai veicinātu radošas iniciatīvas. Organizēt mākslinieku rezidences jeb simpozijus ne tikai māksliniekiem, bet arī amatniekiem, lai plašākai sabiedrībai būtu iespēja satikties ar šiem rezidenču dalībniekiem. Tur varētu būt lekcijas un meistarklases, tādā veidā ikviens varētu paplašināt savu priekšstatu par to, kas tad ir amats, māksla, mākslinieks un radītājs,” forumā radušās idejas atklāj I. Sirica.

 

Svarīgs ir vietējās pašvaldības atbalsts

Valkas mākslas skolas direktore Sniedze Ragže amatniecību un mākslu salīdzina ar šo rītu, kad skatoties tālumā redzēja zemi, debesis, bet pa vidu dūmaku. „Amatniecība ir zeme, māksla debesis, migliņa ir tā, kur virzāmies – augšup. Pati esmu tā, kas atzīst labu, kvalitatīvu darbu. Bet amatniecībai ir jāvirzās uz tām debesīm. Smiltenes novada muzejā Mēru muižā ir brīnišķīga izstāde. Tur lielākajai daļai darbu bija manis iepriekš pieminētā migliņa. Bet būsim godīgi, mēs esam province, piecdesmit procentos gadījumu tas ir pluss, otros piecdesmit mīnuss. Mums ir ļoti laba, atbalstoša pašvaldība, bet mēs nevaram aizvest visus savus skolotājus uz Milānu. Taču būtu tas, kas vajadzīgs visvairāk, lai viņi redz, kur virzās pasaules māksla un amatniecība.  Savukārt pēc tam pedagogi caur sevi to visu dod tālāk. Nevar jauno paaudzi paņemt ar to pašu, kas bija aktuāls piecdesmitajos gados,” pārdomās dalās Valkas mākslas skolas direktore. 

Pie problēmām reģionos Valkas mākslas skolas direktore min ierobežotās izvēles iespējas. „Ja mums ir viena mākslas vai sporta skola pilsētā un tā nepatīk, tas ierobežo indivīdu. Tas man kā mammai un skolotājai liekas mīnuss laukos, jo ir jāņem tas, kas ir. Vēl man šķiet, ka laukos mamma neļauj tam savam bērnam atplest spārnus, lai lidotu.

Kā pozitīvo S. Ragže izceļ Valkas novada pašvaldības lomu. Pateicoties tās atbalstam, pilsētā joprojām veiksmīgi darbojas TLMS „Saulīte”, Bērnu un jauniešu centrs „Mice” un Valkas mākslas skola. „Pie mums viss notiek, neskatoties uz to, ka neesam pašvaldība, kurā iedzīvotāju skaits ir simts tūkstoši,” piebilst direktore.

 

Bezmaksas pasākumi neveicina attīstību

Tautas mākslas savienības un Latvijas amatniecības kameras pārstāve Dace Jurka uzsver cilvēka nozīmīgumu. „Pats svarīgākais ir cilvēki. Sarunā darba grupā gluži dūres nevicinājām, bet dalījāmies pamatīgā pieredzē. Ļoti būtiski izkristalizējās vairākas lietas. Atverot interneta vidi, visas nedēļas griezumā varam apmeklēt un baudīt daudz bezmaksas piedāvājumu. Tas, mūsuprāt, neveicinās turpmāko attīstību, jo, ja cilvēks pierod pie tā un neiesaistās ar savu līdzdalību, vienalga, cik lielu, tas neko labu nedarīs. Pašvaldība nav tā, kam pilnīgi viss būtu jāatmaksā. Katra mūsu ieguldījums un pienesums ir ļoti vērtīgs. Ļoti daudz ir fondu, bet mīnuss ir tas, ka nav novados cilvēku, kas pārrauga projektu jomas. Piemēram, viens kultūras, cits attīstības, vēl infrastruktūras jomu. Ne visi, kas strādājam šo darbu, varam uzrakstīt projektu un, ne visi ir tik ļoti zinoši, lai pilnībā pārzinātu struktūrfondu piedāvājumu. Tas nav mums pa spēkam ne nevalstiskajam sektoram, ne iestādes cilvēkam vai virzītājam. Tas ir nākotnes redzējums, ko vajadzētu. Vēl man rezonēja ideja, ka kopienā nevaram sadalīt varošie, nevarošie, ieinteresētie vai neieinteresētie. Iespēja ir jāpiedāvā cilvēkam.  Domāt, risināt un mēģināt visu to virzīt,” saka D. Jurka.

 

Projektu pieteikumus sagaida arī no mājražotājiem un amatniekiem

Ar foruma starpniecību amatniekus laukos centās iedrošināt Ziemeļvidzemes reģionālās lauksaimniecības pārvaldes Valsts atbalsta un LEADER pasākumu daļas pārvaldes vadītāja vietniece Baiba Kiršblate.

„Līdz šim amatnieki un mājražotāji ļoti maz pie mums vēršas pēc atbalsta. LAD primāri saistās ar lauksaimniekiem un tad rodas sajūta, ka atbalstām tikai lauksaimniekus. Nē, LAD ir svarīga dzīve laukos, līdz ar to arī uzņēmējdarbība laukos. Mēs atbalstam jebkura veida uzņēmējdarbību, kas notiek ārpus pilsētas, lai lauki būtu dzīvotspējīgi, stāsta B. Kiršblate.

Viens no atbalsta virzieniem ir līdera pieeja. Tā ideja ir šāda – vietējā kopiena, pagasts vai pašvaldība apzina vajadzības un virza savas vēlmes tālāk atbalsta gūšanai jau lielākā kopienā, ko sauc par vietējo rīcības grupa. Tajā apvienojušies jau vairāki novadi. Rīcības grupas ietvaros izstrādājot projektus, tā kā starpinstitūcija izvērtē un  vērtīgākos virza uz LAD. „Mēs jau kā pēdējais posms izvērtējam šo iesniegto projektu pieteikumus un piešķiram atbalstu. Projektu ietvaros var iegādāties jaunus pamatlīdzekļus vai veikt būvniecību, var arī izstrādāt mājas lapu un daudz ko citu. Pretendēt uz atbalstu drīkst jebkurš uzņēmējs, meistars, nav obligāti jābūt biedrībai, izvirzot mērķi, ka projekta īstenošanas laikā varēsiet palielināt savu ražošanas apjomu vai ieņēmumus. Minimums ir desmit procenti no iepriekšējā gadā saražotā. Tad var iegādāties jebkāda veida pamatlīdzekļus savas saimnieciskās darbības attīstībai,” par atbalsta iespējām un pieredzēto līdz šim stāsta Ziemeļvidzemes reģionālās lauksaimniecības pārvaldes Valsts atbalsta un LEADER pasākumu daļas pārvaldes vadītāja vietniece.

 

Jārāda piemērs praktiskam pielietojumam

Bez jau iepriekš pieminētajiem atbalsta mehānismiem, ir vēl kāds veids, kā pašvaldība varētu atbalstīt vietējos amatniekus un māksliniekus.

Latvijas Nacionālā kultūras centra pārstāve Linda Rubena stāsta: „Vērtības izpratne jāveido gan amatniekos, gan tajos, kas iegādājas amatniecības izstrādājumus. Tas, ka šis amatnieciskais darinājums ir vērtība. Vēl ieteikums, ko patlaban izmanto dažas pašvaldības – aicinājums izmantot vietējo amatnieku darinājumus reprezentācijas vajadzībām. Tas domāts ne tikai Smiltenes novada ietvaros, bet visā Latvijā. Vecs piemērs no Ungārijas ciematiņa, kas ir populārs ar savām mežģīnēm. Kopš 1905. gada viena kundze izdomājusi 62 izšuvumu veidus, kā izšūt mežģīnes. Rezultātā šīs mežģīnes ir viens no ungāru suvenīriem, ko viņi pasniedz visdažādākajos veidos – kuloniņos, mežģīnes uzlīmētas pat uz sērkociņu kastītēm. Bilskas krekls etnogrāfijā zināma vērtība. Tas ir ļoti vienkāršs, bet varbūt caur šo stāstu var izvilkt un uzšūt galda sedziņu ar Bilskas krekla izšuvumu. Tas būtu biznesa projekts. Katrai lietai savā novadā jūs varat atrast iedvesmu radošam darbam.”.

Aktuālā lieta, kas parādījās diskusijā, amatniecības izstrādājumi jāizmanto un jāpielieto praktiski. Amatniekam ir jārāda piemērs, piemēram, jāēd no trauciņiem, ko viņš pats gatavojis un piedāvā pirkt citiem.

 

Ir jānotiek būtiskām pārmaiņām

Viena no pasākuma rīkotājām, TLMS „Smiltene” vadītāja Liene Strazdiņa atklāj, ka viņu izbrīnījušas vairākas lietas. „Netika runāts par nodokļiem. Tā kā es biju rīkotāja, tad man nebija iespēja piedalīties diskusijās. Jautājums, kas mani pašu urda ir sistēma. Nesen dzirdēju radio raidījumā, ka aizvien mazāk kļūst jauniešu, kuri vēlas apgūt amata prasmes, un tikai daži no tiem, kas ir apguvuši, strādā nozarē. Bet, ko tad valsts var piedāvāt amatniekiem? Vai tie, kas aicina jauniešus apgūt amata prasmes, arī pasaka jauniešiem, ka deviņdesmit procentu iespējamība, ka, ja viņi kļūs par amatniekiem, viņi būs nabagi? Viņi nevarēs atļauties īrēt trīs istabu dzīvokli, nemaz nerunājot par mājas nopirkšanu, nevarēs atļauties audzināt bērnus. Cik šādu nabagu valsts saražo katru gadu?  Un tad runājam par demogrāfiju. Manuprāt, tas ir tik neloģiski. Kā to var mainīt? Kad biju uz konsultāciju pie biznesa konsultanta ar jautājumu, kā, lai veiksmīgāk pārdod amatniecības izstrādājumus, secinājums bija gluži vienkāršs. Kamēr mēs neatradīsim pircēju, kurš par lakatu ir gatavs samaksāt piecsimts eiro, tikmēr nekāds bizness nesanāks. Tas bija pirms četriem gadiem. Tātad šobrīd lakatam būtu jāmaksā jau krietni dārgāk. Lai spētu pārdot lakatu par šādu summu, viņam arī ir jābūt piecsimts eiro vērtam,” stāsta L. Strazdiņa.

Te mēs nonākam pie jautājuma, ko tad mēs ražojam? Par to tika runāts vienā no foruma blokiem „Kā veicināt mākslas attīstību laukos?”. TLMS „Smiltene” vadītāja uzskata, ka mums būtu jāveido dažādas izstādes nodalot kategorijas. „Pirmā – tautas mākslas izstādes. Tajā piedalās cilvēki, kuri rada, bet viņu darbiem nav augstas pievienotās vērtības, toties ir viegli uztveramas. Otrā – lietišķās mākslas izstādes. Tur tiek izstādīti darbi, ko rada amatnieki, kuri savus izstrādājumus darina balstoties tradīcijā. Šie darbi ir ar augstu pievienoto vērtību kompozīcijas, dizaina un tehnikas ziņā. Trešās kategorija – mākslas izstādes, kurās ir darbi ar augstu māksliniecisko vērtību, kur caur mākslu mākslinieks runā ar sabiedrību, pašā darbā ir vēstījums ar dziļāku domu. Te noteikti būtu arī jākonsultējas ar nozaru ekspertiem, kuri precīzāk definē, kas ir lietišķā māksla un laikmetīgā māksla. Vēl jāmaina ir nodokļi. Tas ir nepareizi, ka amatniekam ir jākonkurē vienādos apstākļos ar fabrikā ražotu izstrādājumu. Kā foruma darba stacijās tika norādīts, amatnieka stabilākie ienākumi ir lielie iepirkumi, bet nevar salīdzināt rūpnieciski ražotu un individuāli darinātu, tomēr šobrīd noteikumi visiem ir vienādi. Diemžēl amatniekam nekas cits neatliek, kā darināt savus izstrādājumus pa rūpnīcas cenām. To varētu risināt, piemēram, veikalos pārdodot amatniecības preces ar 5% PVN  likmi. Vēl būtu jāsaglabā samazināti nodokļi neatkarīgi no tā, cik amatnieki pelna. Šobrīd ir pilnīgi absurda situācija,” komentē L. Strazdiņa.

Vēl ļoti būtisks jautājums, kas forumā ieskicējās, ir mākslas pieejamība un sadarbība ar amatniekiem. Šobrīd pašvaldībās ir darbinieki, kuri veido koncertus, kas atbild par Dziesmusvētku procesu, bet ir ļoti maz pašvaldības, kurās speciālisti veicina mākslas pieejamību un mākslinieku un amatnieku sintēzi. „Tikai dažas pašvaldības veido mākslinieku rezidences. Vajadzētu regulāri rīkot ceļojošās izstādes, kurās tiek aicināti mākslinieki uz sarunu, tas veicinātu izpratni par mākslas nozīmīgumu. Vēl jāveido radošās nometnes, kurās tiek dota tēma un uzdevums, ar dizaina domāšanas metodēm tiek veidoti kopdarbi. Šis ir veids, kā ar profesionālu mākslinieku palīdzību būtu iespējams radīt tos piecsimts eiro vērtos lakatus. Protams, vēl ir jāmeklē risinājums, kā atrast pircējus, kas ir gatavi maksāt, kā arī veidi, kā laukos atvest pasaules elpu un,  kā laukus parādīt pasaulei. Vēl, manuprāt, būtu jārīko amatnieku biržas, kurās satiekas tie amatnieki, kuri vēlas sadarboties ar tirgotājiem. Tā kā forumā piedalījās daudzas  Lietišķās mākslas studijas, tad ļoti aktuāls bija jautājums par studiju nozīmi, pastāvēšanu un finansēšanu,” stāsta L. Strazdiņa.

Foruma laikā tika ieskicēti vēl daudz jautājumi, kas būtu jārisina un, uz kuriem ir jāmeklē atbildes. „Tieši tāpēc ir būtiski regulāri rīkot šādus forumus, iesaistot pēc iespējas vairāk dažādus amatniekus un māksliniekus. Ja Ansis Bogustovs uzrunu sākumā uzdeva jautājumu, kā panākt, lai amatnieks iet ar paceltu galvu un cilvēki uz amatnieku skatās cieņpilni, tad man gribas atbildēt, ka ir jādara viss iespējamais, lai amatniecības izstrādājumi kļūst arvien kvalitatīvāki, ar augstāku pievienoto vērtību un pazīstamāki pasaulei, vairojot to pieprasījumu maksāt spējīgo vidū,” noslēgumā saka TLMS „Smiltene” vadītāja L. Strazdiņa.

 

Kultūras mantojums un Mēru muižas nākotne

Dažādība, ekselence, augstas raudzes kultūra, sakārtota vide, apskaužama gaume, iedvesma gūta no senatnes sasniegtā tagadnes realizācijā, tā foruma moderators Ansis Bogustovs raksturoja Bilskas pagastā esošo Mēru muižu, kurā atrodas Smiltenes novada muzejs. 

Ekspertiem analizējot Mēru muižas nākotni, nonākts pie secinājuma, ka nebūs tik vienkārši. Jautājumi, ko forumā eksperti uzdeva par skaisto muižu uzdeva ikvienam klātesošajam kā mājas darbu, esot jāuzdod arī vietējiem iedzīvotājiem, vai tiešām šī ir pērle Smiltenes novadā. „Paši iedzīvotāji nemaz tā nepriecājas, ka novada muzejs ir izvests ārpus Smiltenes. Mēs pat pieskārāmies tādai tēmai, ka muzejs varētu būt par kaut ko citu, nevis novadpētniecību. Lielākais trakums ir tas, ka nevienam negribas uzkāpt uz privatizācijas grābekļa un atdot muižu investoram. Gribas, lai šī pērle ir garšīga katram vietējam iedzīvotājiem un kalpo sabiedrības interesēs, bet, vai  komūna var par samaksāt?  Neatradām tam visam zelta āderi. Realitāte ir tāda, ka Gaujienas pilī arī vairs nemācās bērni un arī tā ir Smiltenes novada pērle. Tas nav viss tik vienkārši. Jāmeklē citas interesantas nodarbes bez amatniecības, lai varētu uzturēt muižu. Ikdienā nebūs tik daudz cilvēku kā šodien,” saka A. Bogustovs.

Mēs kautrējamies apzināties visus resursus, kas ir pieejami apkārtnē. Piemēram, te ir skaista daba. Par Baronu Bunduli varētu stāstīt foršus stāstus. Mūsdienās stāsti cilvēkiem ļoti patīk. „Ja jums ir ideja par stāstiem, kas varētu dot pievienoto vērtību Mēru muižai, klājat vaļā, jo man liekas, ka vēl esam kaut kādā meklēšanas procesā. Domājot, ar ko būtisku pārsteigt, jādomā pāri par Vidzemes, Latvijas līmeni,” piebilst foruma moderators.

 

Cik dzīvotspējīgas ir muižas šodien?

Ar savu klātbūtni forumā klātesošos pagodināja Mākslas zinātnieks un profesors Ojārs Spārītis. Viņa redzējums par muižu nākotni Latvijā ir visai skarbs.

„Aizvien vairāk pārliecinos par to, ka  novadā politiskajā līmenī ir vajadzīga vienprātība un vienāda kultūras politiskā orientācija, lai notiek tā, kā Jelgavas novadā. Tur valda partiju savstarpējā konkurence un rīdīšanās, tiek meklēts iemesls, lai  šādu kultūras projektu, ko ir iesācis iepriekšējais domes priekšsēdētājs, neturpinātu. Iemesls vienkāršs – nāca no nepopulāras partijas, tāpēc pārējie centās šo projektu norakt. Ļoti slimīgs moments, kas parāda muižu statistisko stāvokli. Muiža šajā gadījumā nav tikai viens kungu nams, tas ir ekonomisks jēdziens un, nevis arhitektūras jēdziens. Muiža ir zeme, to apsaimniekojot radās ēkas un viss pārējais. Cik šobrīd Latvijā ir dzīvotspējīgas muižas, kurām ir jumti, funkcija un, kuri kā ansambļi vēl puslīdz ciešami izskatās?” jautā profesors O. Spārītis.

Viesojoties Smiltenes novada muzejā Mēru muižā, Spārīša kungs teica atzinīgus vārdus par redzēto, tostarp izstādi. Vienlaikus uzdodot jautājumu Smiltenes novada kultūras mantojuma apsaimniekotājiem, ar ko jūs pelnīsiet? Viņaprāt, lai pelnītu ar šo ēku, tad ar kāzām vai bērēm nepietiek, kas te varētu notikt reizi mēnesī. Muižas apsaimniekošana prasa mārketingu. „Es pabraucu garām pagriezienam uz Mēru muižu, jo ceļazīmi nevar pamanīt, viņa nav redzamā vietā. Norādei jābūt tādai, kuru redz no tāluma. Visur ir jābūt informācijai, ka te, Mēru muižā, ir izcils parks, dižkoki, daudzi citi momenti, kas jāliek klāt. Vai šeit ir kāds vietējais cilvēks, kas runā vācu valodā, kas var izstāstīt teikas, vai ir vietējais mājražotāju, kas atnesīs mellenes un zemenes ārzemju viesiem uz muižu? Ja šādu cilvēku nav rokas stiepiena attālumā, tad muiža ir mirusi. Ir jāapaug ar šādiem momentiem, lai pakalpojumu varētu pārdot tālāk,” nepieciešamo ieskicē O. Spārītis.

 

Pirmā lozei pasaka mērs

Kuldīgas novada pašvaldības Kuldīgas novada galvenais eksperts darbam ar sabiedrību un valsts institūcijām, inovāciju un tūrisma projektu vadītājs Artis Gustovskis pastāstīja Kuldīgas vecpilsētas piemēru daudzu gadu garumā ceļā uz UNESCO, kā arī to, cik svarīgi, lai pašā sākumā pašvaldības vadītājs un deputāti dod zaļo gaismu.

„Mēs šodien runājām par Ēdoles pili, kas pieder miljonāram. Patiesībā diviem miljonāriem, kuri savstarpēji īsti nesatiek un tur rodas problēmas. Es varu nosaukt citu piemēru, kur mūsu novadā miljonārs ir nopircis īpašumu un tas ir bankrotējis. Tās ir lielas problēmas pašvaldībai. Man patika, kā Spārīša kungs teica par muižu lomu tajos laikos, kad viens komersants, kas ir muižnieks ar biznesmeņa smadzenēm  un saimnieka sajūtu, faktiski darbojās visur. Pirmkārt, mēs neesam daudzi, kas dara veiksmīgi. Katrā novadā ir tikai daži šādi cilvēki. Otrkārt, izdošanās ir atkarīga no  novada mēra. Visur ir tā, ka pirmo lozi pasaka mērs. Varu pateikt, kurās Latvijas  pašvaldībās mērs ir pateicis, ka šeit būs tūrisms. Piemēram, Saldus bija tā pilsēta, kurā savulaik pašvaldības vadītājs pateica, ka šeit jau nekāds tūrisms nav, te mēs tūrismu nebūvēsim. Tāpēc pēc dažādiem indeksiem vietās, kur tūrisms ir attīstīts, varam pateikt, ka mērs to ir gribējis. Protams, viens pašvaldības vadītājs neko nevar izdarīt. Tāpēc ir reālie darītāji un gribētāji, kas to vēlas izdarīt. Vairākās vietās Latvijā esam iedevuši to skaisto stāstu, bet Mēru muižā tas būs atkarīgs no diviem faktoriem, pašvaldības vadītāja un deputātiem un šiem cilvēkiem (darītājiem). Ja viens vai otrs nebūs, nekas neattīstīsies,” atzīst A. Gustovskis.

Kuldīgā tūrisms sākts virzīt deviņdesmitajos gados. „Abi tā laika pašvaldības vadītāji pateica, ka Kuldīgas vecpilsētā ēkām nebūs nekādi plastmasas logi, moderni jumti un durvis. Viņiem abiem bija dzelžains princips. Tas patiesībā nemaz nav tik vienkārši kā izklausās. UNESCO mājas pase, kaudze ar dokumentiem. Daudzi tūrisma uzņēmēji nebija nemaz tik priecīgi. Saņēmām daudz vēstules. Reizēm iet grūti, taču mums izdodas saglabāt šo kultūras mantojumu. Brīžiem nav viegli, taču darām visu iespējamo, lai Kuldīgas vecpilsēta iekļautu UNECSO mantojuma sarakstā,” stāsta A. Gustovsksis.

 

 

Raksta autore: Santa Sinka