2024. gada 28. marts
A- A A+
Viegli lasīt

Gaišā piemiņā: EDĪTE DAUŠKANE ( 03.03.1951.-12.11.2021.)

 

 Es visu atstāju jums-

savas skumjas un prieku, kas bijis.

Savu darbu un domas,

kas kopā šai dzīvē ar jums

  kā raibs dzīpars vijies.

/V.Kokle- Līviņa/   

 

Novembris. Latvijas dzimšanas dienas mēnesis. Veļu laiks. Rudens tumšie vakari, vējš dzenā pēdējās lapas, rūgti smaržo mārtiņrozes, rudens rīti mūs priecē ar sarmas pielietiem kokiem. Ir noslēdzies kāda bagāta cilvēka mūžs. 

Edītes Dauškanes (dzimusi Veldre) šūpulis kārts Virešu pagasta “Sidrabenes” mājās.

Vecāki, Elza un Modris Veldres, ļoti mīlēja savu vienīgo meitu, dzīves ceļa somā ieliekot darba tikumu, godīgumu, mīlestību, izglītību.

Zinības Edīte ieguva, mācoties Apes vidusskolā, vēlāk studējot bioloģiju, tomēr sirdij tuvāka bija kultūra un tautiskā deja, kā rezultātā absolvēja Kultūras darbinieku tehnikumu Rīgā.

Edītes vienīgā darbavieta bija Apes tautas nams, kam veltījusi 46 savus darba gadus. Tās bija viņas otrās mājas, sava sirdsdarba procesā jau no pirmsākumiem iesaistot savu ģimeni – vīru Ivaru un meitu Ilonu.

Edīte Dauškane bija cilvēks, kura visu savu darba mūžu un mīlestību veltīja tautiskajai dejai. Strādājot Apes tautas namā un Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā, viņa ir izaudzinājusi neskaitāmas dejotāju paaudzes. Daļai no viņiem šī mīlestība uz deju turpinās arī šobrīd. Viņas iemācīto deju soli mēs varam atpazīt Alūksnes Kultūras centra deju kopā “Jukums” un arī vairākos Rīgas tautisko deju kolektīvos. Mīlestība uz deju ieaudzināta arī meitai Ilonai.

Tautiskā deja Edītei bija lielākā viņas mūža mīlestība. Šai mīlestībai daudzreiz ir ziedots viss – gan laiks ģimenei, tās svētki un godi, gan arī veselība, nežēlojot to pat kritiskos brīžos.

Edīte bija cilvēks, kura rītos modās un vakarā devās pie miera, domājot par tautisko deju, izveidotajiem, izlolotajiem kolektīviem “Meteni”, “Metenīti”, “Vīgriezi”, dejotāju,  veiksmēm, neveiksmēm, tērpiem, koncertiem, izbraukumiem…

Strādājot ar dejotājiem, Edīte vienmēr uzstādīja “augstu latiņu” gan sev, gan dejotājiem – līmeni, kurš jāsasniedz visiem līdzekļiem. Viņai bija augstas prasības gan pret dejas izpildījumu, gan tautas tērpa nēsāšanu un kopšanu. Mēs visi esam liecinieki pelnīti saņemtajiem neskaitāmiem pirmo un augstāko pakāpju diplomiem.

Ar īpašu aizrautību un degsmi trīs reizes Edīte ir vedusi savu kolektīvu arī uz Eiropas tautas kultūras un mākslas festivālu “Eiropiāde”- plānojusi maršrutus, ekskursijas, gludinājusi drēbes, bijusi nomodā par savu kolektīvu…

Nostrādātajos gados ir veidoti koncerti, gadskārtu svētki, vadītas skates, lieli un mazi deju svētki. Viss veiktais darīts ar lielu atbildības sajūtu, profesionālu pieeju un sirdsdegsmi gan pret darbu, savu pilsētu Api, gan savu zemi Latviju. Veidojot pasākumus, līdz vēlai naktij rakstīti scenāriji, meklēti tie īstie, katra sirdi uzrunājošie vārdi, ko pateikt cilvēkiem.

Nav daudz tādu cilvēku, kuri spēj tik aizrautīgi cīnīties par savu mērķi. Ir jābūt īpašai spītībai, raksturam un gribasspēkam, lai to visu sasniegtu. Viņa vienmēr bija radoša, drosmīga sava ceļa gājēja. Prata gan  kritisku, stingrāku vārdu pateikt, gan asprātīgi pajokot.

2014. gadā Edītei tika piešķirts Apes novada augstākais apbalvojumu “Kristāla ābols” nominācijā “Pašvaldības un iestāžu darbinieks”, šai nominācijai mēs šodien varam pierakstīt arī “Mūža ieguldījums”. Viss viņas mūžs bija veltīts sabiedrībai, viņa dega par saviem dejotājiem, par Apes iedzīvotājiem ik dienu, ik stundu, ik minūti. Edīte bija savas valsts patriote.

Edīte ļoti mīlēja savu ģimeni – meitu, mazdēlus, no sirds dzīvoja līdzi visiem viņu priekiem, bēdām, ikdienai un panākumiem.  Liels trieciens bija vīra  Ivara zaudējums…

Mēs noliecam galvu Edītes mūža priekšā kā pateicības apliecinājumu viņas bagātajam mūža darbam.

Izsakām līdzjūtību viņas piederīgajiem.

 

Edīt, lai silti kopā ar saviem mīļajiem Gaujienas kapsētas smilšu kalniņā…

 

Ar cieņu,

visu Apes tautas nama darbinieku, amatierkolektīvu

un bibliotēkas kolektīva vārdā,

Apes tautas nama vadītāja Ilva Sāre