Foto: Smiltenes novada otrie dziesmu svētki Jaunajā parkā, 1925. gadā (Smiltenes novadpētniecības muzeja krājums, SNMK 1700).
Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki 2003. gadā tika atzīti par UNESCO Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu un 2008. gadā iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, izceļot šīs tradīcijas vērtību ne tikai Baltijas valstu, bet visas pasaules kontekstā. Kāds bijis šis kopdziesmas ceļš, tā sākums, kuru mēs, skatoties pagātnes laikmetu norisēs, varētu dēvēt tieši par kora dziedāšanas tradīcijas pirmsākumu? Kā šī kopā dziedāšana sākās, turpinājās un attīstījās Smiltenē un tās apkārtnē?
Smiltenes novadpētniecības muzeja jau 2021. gadā iesāktais darbs Smiltenes apkārtnes dziesmu svētku vēstures izpētē nu jau rezultējies apjomīgā materiālā, kas pamazām iegūst izstādes formātu, bet saturiskā daļa, gaidot nu jau notikušos XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkus, tika publicēta muzeja FaceBook kontā un ļauj gūt ieskatu par Smiltenes novada kora dziedāšanas tradīcijām, sākot jau ar 19. gadsimta vidu līdz pat mūsdienām. Apkopotais pētniecības materiāls ietver gan 19. gadsimta kordziedāšanas aizmetņus – tās ir konkrētas vietas un procesi – , gan arī atklāj personību lomu tajos, tā padarot stāstu par dziedāšanas svētkiem un tradīcijām ļoti personisku. Tie ir pirmie dziedāšanas biedrību vadītāji, kordiriģenti, Smiltenes novada sabiedriskie darbinieki un entuziasti, kuriem kopā sanākšana un dziedāšana bijusi neatņemama dzīves sastāvdaļa, vienlaikus padarot Smiltenes un apkārtējo pagasta vārdus redzamākus. Muzejs jau ir saņēmis un turpina saņemt liecības no cilvēkiem, kas ir bijuši blakus šīs tradīcijas vēsturiskajai atmiņai – tās ir fotogrāfijas, stāsti, koru programmas, notis un citas tik ļoti nozīmīgas lietas, kas gan ir nelielas izmērā, tomēr stāsta par ļoti nozīmīgu mūsu pašu kopīgās vēstures identitātes daļu, ko veidojam mēs paši, mūsu vecāki, vecvecāki, kaimiņi, skolasbiedri, draugi, kolēģi un paziņas.
Te ieraugāmi stāsti par pirmo vīru kori Smiltenē 19. gadsimta otrajā pusē, kad Smiltenes draudzes skolas pārzinis un skolotājs Dāvis Dambergs sācis apmācīt nelielu vīru pulciņu četrbalsīgā dziedāšanā. Te ielūkojamies aizkulisēs, kad “dziedāšanas sapulces” notikušas svētdienās un noslēgušās ar dejām un rotaļām. Dziedātāju vidū bijuši Pēteris Pelcis, Dāvis Kļaviņš, Jānis Kains, Jānis Matvejs, Emma Vīnerte, Marija Mednis un citi aktīvi smiltenieši un pilsētas apkārtnes draudzēs dzīvojošie. Te sastopamies ar pirmo Smiltenes mūzikas un dziedāšanas biedrību 1888. gada 25. februārī un domās aplūkojam karogu no zīda drānas, kuram vienā pusē bija uzraksts “Smiltenes dziedāšanas biedrība”, otrā rotājās virs ozolu vainaga lapām izšūta zelta krāsas lira. Uzzinām, ka biedrības koris V Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos 1910. gadā Rīgā 50 dziedātāju sastāvā dziesmu karos ieguvis trešo godalgu, tas piedalījies arī VI, VII, VIII, IX Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos. Uzzinām, kas ir bruģa tiesa un kādēļ tikai ar tās lēmumu biedrība varēja pastāvēt. Te gara acīm ieraugām īpatnējo situāciju Otrā pasaules kara laikā, kad zem vairāku okupāciju karogiem smiltenieši tik un tā nerimstas dziedāt. Parādās jauna, nebijusi tradīcija – koru salidojumi Smiltenes novadā, jo tā dziedāšanu varēja pārvērst par svētkiem, tie turpināja dzīvot padomju laikā. Liela daļa pētītā materiāla aizņem Smiltenes koru lappuses – gan dalībnieki, gan diriģenti, gan koru darbība un norises, kas cieši sasaistās gan ar kordziedātāju dzīves ritmu, gan politisko un sabiedrisko norišu gaitu Latvijā. Materiāls ietver dziedošu plejādi – tie ir Smiltenes kori “Dziedonis”, “Daina”, “Mežābele”, “Vidzemīte”, “Pakalni”, “Lido” un “Lidojums”, no kuriem vairākus varējām redzēt pēdējo Dziesmu un Deju svētku skatuvēs gan Smiltenē, gan Rīgā.
Visu Smiltenes novadpētniecības apkopoto pētniecības materiālu joprojām var izlasīt muzeja FaceBook kontā, kur tas publicēts 14 turpinājumos.
Savukārt muzeja telpās Mēru muižā aplūkojams īpašs smiltenietes tautastērps – tas atgriezās mājās tieši XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku laikā. Tērps darināts un nēsāts pagājušā gadsimta 30. gados, bet Otrā pasaules kara laikā devies līdzi savai valkātājai Marutai Ratermanei (dzim. Birzniecei) uz ASV bēgļu gaitās, vēlāk saudzēts un glabāts kā dzīva atmiņa par Latviju brīvvalsts laikā. Ar Smiltenes ilggadējas ārstes un novada vēstures izzinātājas Ilzes Krūmalas starpniecību tērps nu ir atgriezies Smiltenē un kļuvis par vienu no Smiltenes novadpētniecības muzeja krājuma dārgumiem, kuru aicinām aplūkot muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.
Foto – Smiltenes tautastērps, kas saglabāts gandrīz 100 gadu un šogad atvests uz Latviju no ASV un aplūkojams Smiltenes novadpētniecības muzejā Mēru muižā (autore – Iveta Eihe).
Vita Blate
Smiltenes novadpētniecības muzeja Izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja
