2024. gada 13. jūnija saulainā priekšpusdienā ap Mēru ozolu pulcējās ļaudis, lai no jauna apzinātu koka dižumu. Smiltenes Novadpētniecības muzeja organizētais pasākums, ko iniciēja mākslinieces, mākslas izstāžu kuratores, Rīgas Latviešu biedrības Vizuālās mākslas komisijas vadītājas Guntas Brakovskas gleznu izstāde “Dižozols lauka vidū”, pulcēja vienkopus dabas dārgumu zinātājus un glabātājus, pētniekus un savas vides kopējus.
Pasākumā piedalījās arī Smiltenes novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece kultūras un sociālajos jautājumos Astrīda Harju un pašvaldības pārstāvji, jo notikums bija patiešām īpašs – Mēru dižozolu no jauna pārmērīja dižkoku atklājējs un glābējs, dabas pētnieks Guntis Eniņš kopā ar bijušo Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektoru, ilggadēju Latvijas Botāniskā dārza direktoru, tagad – Botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas vadītāju - Andreju Svilānu un atklātā sabiedriskā fonda “Dabas retumu krātuve” entuziastu Mari Eglīti. Pavisam īpašu noskaņu pie ozola sanākušajiem ar kokļu skandēšanu un spēka dziesmām radīja tradīciju kopas “Griezes” dalībnieces, tā kopā godinot gan ozola spēku, gan Tēvzemes telpu, kurā dzīvojam. Vēlāk klātesošie pulcējās muzeja telpās, lai klausītos Andreja Svilāna lekciju "Dižkoki Latvijas dabā un kultūrā", mākslinieces Guntas Brakovskas stāstu par dižkokiem gleznās un Gunta Eniņa pieredzi par dižkoku glābšanu Latvijas novados un pilsētās.
Pēc līdzšinējiem datiem Mēru dižozols tika uzskatīts par ozolu ar kuplāko vainagu Baltijā, un 13. jūnijā šis apgalvojums apstiprinājās vēl vairāk – pieaudzis ir gan ozola stumbra apkārtmērs, gan vainaga kuplums. Pēc 13. jūnija mērīšanas datiem vainaga projekcija ziemeļu virzienā ir 16,6 m, dienvidu virzienā – 17 m, austrumu – 22,2, bet rietumu – 16,8 m. Projekcija katrā virzienā atšķiras, tas rāda, ka ozolam katra debesu puse dāvā atšķirīgas iespējas kuplot. Mēru dižozola datiem nācis klāt jauns aprēķins, un tas ir vainaga laukums – tā lielums ir 0,1 ha. Aprēķinu veica Kardioloģijas un Reģeneratīvās medicīnas institūta vadošais pētnieks un RTU Zinātņu doktors Tālivaldis Freivalds, kurš kopā ar Gunti Eniņu bija klātesošs viesis pasākumā.
Ņemot vērā, ka ozolu dabiskajā izplatības areālā lielākā koncentrācija ir subtropu un vidēji mērena klimata apgabalos, bet tālāk uz ziemeļiem sāk dominēt skujkoku sugas, un Latvija atrodas areāla Ziemeļu daļā, tad pēc esošajiem un pieejamajiem datiem samērā droši var apgalvot, ka Smiltenes novads joprojām var lepoties ar vainagā kuplāko dižozolu Baltijā.
Vai varam būt lepni ar to arī Eiropas mērogā? – šis jautājums ir atklāts. Pēc dendrologa Andreja Svilāna teiktā, lielākoties tiek pētīti un iegūti dati par dižkoku stumbru resnumu un augstumu, daudz mazāk tiek pieminēts vainaga kuplums, tādēļ trūkst pieejamās informācijas, ar kuru varētu salīdzināt tieši vainaga kupluma izmērus. Tad būtu jāveic sadarbība ar Eiropas lielo koku pētniekiem, lai šādus salīdzinošos datus iegūtu. Tāpat būtu jāņem vērā koka dabiskās augšanas īpatnības, jo, pieaugot stumbram un vecumam, zaru izstiepšanās process var mainīties un katram kokam tas ir individuāls.
Bet lepnums par Mēru dižozola vainaga skaistumu, ko veido ļoti harmoniskā veidā augošie zari, stumbra pieaugošais pamatīgums, mizas raupjums un bagātība, kas slēpj veselu dzīvotni, ļauj Smiltenes novadā dzīvojošajiem un novada ciemiņiem iedvesmoties, bagātināties un lepoties ar dižkoka spēku, tas arvien ir tradicionālo svētku rituālu centrā, iedvesmo fotogrāfus, māksliniekus un jebkuru, kurš pie koka piegājis. Un, kas zina – iespējams, ka šis lepnums nākotnē ļaus izlolot sapni par kuplāko dižozolu Eiropā.
Sagatavoja: Vita Blate
Smiltenes Novadpētniecības muzeja
izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja