Latvijā 25. marts ir sēru diena, kad tiek pieminētas 1949. gada deportācijas un komunistiskā genocīda upuri. Okupācijas varas veiktais noziegums pret Latvijas tautu izjauca ģimenes un dzimtas, atņēma sapņus un nākotni. Daudzi atdeva visdārgāko – dzīvību. No Latvijas 1949. gada pavasarī izveda vairāk kā 42 000 cilvēku.
Skrien vilciens dārdēdams pār Urāliem
Un sāpēs sažņaudzās sirds braucējiem.
Ik brīdi tālāk prom no dzimtenes
Tos straujā skrējienā nu vilciens nes.
Sēd vagonos tur ļaudis dažādi
No dzimtenes, kas tagad izstumti.
Ap galvu skumju vainags viņiem vīts,
Nav zināms, ko tiem nesīs jaunais rīts.
Šos vārdus rakstīja 38 gadus vecā gaujieniete Erna Monika Akmentiņa 1950. gadā, vienkāršā rūtiņu kladē, kurai deva nosaukumu „Trimdas ceļi”.
Gaujienas pagastā 25. marta deportācijās izsūtīja 132 iedzīvotājus. Izsūtījumu vietas bija Vorkuta, Tomska, Omska, Karaganda, Džezkazsana, Soļikanska. No Sibīrijas mājās neatgriezās visi.
Gaujienas skolas skolēni un skolotāji devās pie deportēto piemiņas akmens, lai atcerētos notikumus pirms 76 gadiem. Īsu ieskatu par deportācijām un tuvinieku izsūtīšanu sniedza 9. klases meitenes – Evija Auziņa, Agnete Esmeralda Lauce un Katrīna Ozoliņa.
Sagūla pūpolzari un svecītes pie pieminekļa. Klusuma brīdi, pieminot mūžībā aizgājušos deportētos gaujieniešus.
Šo notikumu nedrīkst aizmirst. Tas nedrīkst atkārtoties. Mums ir jāstiprina sava valsts ar saviem darbiem un rīcību.
Sagatavoja: Līga Bukovska, Ojāra Vācieša Gaujienas vispārizglītojošās un mākslu pamatskolas vēstures skolotāja